— Ar jums tūliņ runās province, — klausule ar klusu šņākoņu atsaucās sievietes balsi.
— Nu. Es klausos, — Persikovs nīgri noprasīja telefona melnaja mute… Tajā kaut kas noklikšķēja, tad tāla vīrieša balss viņam tieši ausī satraukti ievaicājās:
— Vai olas mazgat, profesor?
— Ko? Ko darīt? Ko jūs jautājat? — Persikovs saērcinājās. — No kurienes zvana?
— Nikoļska, Smoļenskas guberņa, — klausule atbildēja.
— Neko nesaprotu. Nekādu Nikoļski nepazīstu. Kas runā?
— Roks, — klausule bargi vēstīja.
Profesors izbrīnā samirkšķināja acis.
— Kāds Roks?… Ak, jā… — viņš beidzot attapās. — Tas esat jūs… Ko jūs tur jautājāt?
— Vai tās mazgāt?… No ārzemēm man atsūtīja vistu olu partiju…
— Nu un?
— …bet uz tām ir kaut kadi netīrumi.
— Jūs kaut ko jaucat… Kādi "netīrumi", kā tas var būt? Nu, zināms, varbūt mazdrusciņ… kāds mēslu kriksis piekaltis… vai kas cits…
— Tad nemazgāt?
— Nu, zināms, ka ne… Vai tad jūs jau gribat lādēt olas kamerās?
— Jā gan, — klausule atbildēja. — Lādēju iekšā.
— Hm, — novilka Persikovs.
— Nu, tad pagaidām! — klausule noparkšķēja un apklusa.
— Nu, tad pagaidam! — Persikovs naidīgi atkārtoja privātdocentam Ivanovam, — kā jums tas tips patīk, Pjotr Stepanovič?
Ivanovs iesmējās.
— Tas bija viņš? Varu iedomāties, ko viņš no tām olām izcepinās.