— Tjā… — Persikovs saniknots ierunājās, — iedomājieties, Pjotr Stepanovič… nu, labi… ļoti iespējams, ka uz vistas deiteroplazmu stars iedarbosies tieši tāpat kā uz abinieku plazmu. Ļoti iespējams, ka cāļi viņam izšķilsies. Taču ne jūs, ne es — mēs nevaram pateikt, kādas šīs vistas bus… varbūt tās vistas ne velnam nederēs. Varbūt tās nosprāgs jau pēc paris dienām. Varbūt tās nemaz nedrīkst ēst! Un vai es varu galvot, ka tās spēs nostāvēt kājās. Varbūt tam būs trausli kauli. — Persikovs bija nonācis azarta un vicināja rokas, pēc katra teikuma pieliekdams pirkstus.
— Pilnīgi pareizi, — Ivanovs piekrita.
— Vai jūs varat galvot, Pjotr Semjonovič, ka tās dos pēcnācējus? Varbūt tas tips izperinās sterilas vistas. Uzpumpēs tās suņa lielumā, bet uz pēcnācējiem varēs gaidīt līdz pastardienai.
— Ne par ko nevar galvot, — Ivanovs piekrita.
— Un kāda familiaritāte, — Persikovs turpināja bojāt sev omu, — kāds nadzīgums! Un, padomājiet tikai, man šo nekauņu vēl uzdots instruēt. — Persikovs norādīja uz Roka atnesto papīru, kas mētājās uz eksperimentu galda… — Bet kā es viņu, kā es to nejēgu instruēšu, ja pats šai jautājumā vēl neko nevaru pateikt?
— Un atteikties nevarēja? — Ivanovs apjautājās.
Persikovs tumši piesarka, paķēra papīru un paradīja to Ivanovam. Ivanovs izlasīja un ironiski pavīpsnāja.