—   Mjā… — viņš daudznozīmīgi novilka.

—    Un, padomajiet tikai… Es savu pasūtījumu gaidu jau otro mēnesi, bet no tā — ne čiku, ne grabu. Bet šim momentā ij olas atsūtītas, ij visāda citāda pretimnākšana izrādīta…

—    Ne velna viņam nesanāks, Vladimir Ipatjič. Un viss beigsies ar to, ka jums atdos kameras.

—    Kaut jel nu ātrāk, viņi taču aizkavē manus eksperimentus.

—   Jā, tas ir draņķīgi. Man viss jau sagatavots.

—   Skafandrus saņēmāt?

—   Jā, šodien.

Persikovs nedaudz nomierinājās un atžirga.

—    Aha…. domāju, ka darīsim tā. Operāciju tel­pas durvis nobloķēsim, bet logu atvērsim…

—   Protams, — Ivanovs piekrita.

—   Ķiveres ir tris?

—  Jā gan. Trīs.

—   Labi, darīsim ta… Jus un, protams, es, un vēl varam pasaukt kadu no studentiem. Iedosim viņam trešo ķiveri.

—   Grinmutu var paaicināt.

—   Tas ir tas, kurš pie jums pašlaik strādā ar sala­mandrām?… Hm… tā nekas… kaut gan, atļaujiet piezīmēt, pavasarī viņš nespēja pateikt, kā veidots peldpuslis zobainajiem abiniekiem, — Persikovs ļaunatminigi atgādināja.

—    Ne, puisim nav ne vainas… Viņš ir labs stu­dents, — Ivanovs aizstāvēja.

—     Nāksies vēl vienu nakti iztikt bez gulēša­nas, — Persikovs turpināja, — un vēl kas, Pjotr Stepanovič, pārbaudiet gāzi, jo velns viņu zina, ko no tādiem dobrohimiem [9] var sagaidīt. Atsūtīs kaut kādu dranki…