— Nē, nē, — Ivanovs atvēcinājās, — vakar jau izmēģināju. Nav nekāda pamata viņiem pārmest, Vladimir Ipatjič, pirmšķirīga gāze.
— Uz ko jūs pārbaudījāt?
— Uz parastajiem krupjiem. Kā palaiž struk- liņu — momentā ir pagalam. Ja, Vladimir Ipatjič, darīsim vel tā. Uzrakstiet iesniegumu GPU un pieprasiet, lai jums atsūta elektrisko revolveri.
— Bet es tak neprotu ar to rīkoties…
— Tas lai paliek manā ziņā, — Ivanovs atbildēja. — Kļazmas krastmalā mēs joka pēc ar to šaudījām… man kaimiņos dzīvoja viens gēpeists. Kolosāla mantiņa. Es teiktu, pat ļoti laba… Šauj bez trokšņa, simt soļu attālumā jebko pataisa aukstu. Mēs tur vārnas šāvām… Manuprāt, pat gāze nebūs vajadzīga.
— Hm… tā ir asprātīga ideja… pat ļoti, — Persikovs aizgāja līdz istabas stūrim, nocēla klausuli un nokurkstēja:
— Dodiet man to, kā viņu… Lubjanku…
Laiks bija neparasti karsts. Virs labības laukiem bija skaidri saskatāms, kā virmo caurspīdīgā, treknā svelme. Bet naktis bija brīnišķīgas, manīgas un zaļas. Spīdēja mēness, tada skaistuma ietērpdams bijušo Šeremetjevu muižu, ka to nemaz nav iespējams izsacīt. Bijusī pils, tagadējais sovhozs spīgoja kā no cukura, bet parkā trīsuļoja ēnas, un dīķi bija kļuvuši divkrāsaini — par vienu pusi slīpeniski klājās mēnesnīcas kūļi, bet otra puse slīga dzelmaina tumsā. Menesnica bez grūtībām varēja lasīt "Izvestiju", izņemot vienīgi sīkā nonparelī salikto šaha nodaļu.