— Vladimir Ipatjič, es nostādīju apzarni, vai ne- velaties paskatīties?
Persikovs mundri noslīdēja no taburetes, atstajis kremaljeru pusceļa, un, leni virpinādams pirkstos papirosu, iegaja asistenta kabinetā. Tur uz stiklota galda pa pusei nosmacēta un aiz parbiļa un sapem pamirusi varde bija sista krustā uz korķa statīva, bet viņas caurspīdīgās, vizlainās iekšas no asiņainā vēdera bija izvilktas zem mikroskopa.
— Ļoti labi! — sacīja Persikovs un piespieda aci mikroskopa okulāram.
Acīmredzot ko ļoti interesantu varēja saredzet vardes apzarnī, kur, kā uz delnas, pa dzīslu upēm ņipri traucās dzīvas asins lodītes. Persikovs aizmirsa savas amēbas un pusotru stundu pārmaiņus ar Iva- novu pieplaka mikroskopa lēcai. Turklāt abi zinātnieki sasaucās mundriem, taču vienkāršiem mirstīgajiem nesaprotamiem vārdiem.
Beidzot Persikovs atrāvās no mikroskopa, paziņodams:
— Asinis sarec, neko darīt.
Varde smagi pakustināja galvu, un viņas dziestošajās acis nepārprotami vīdēja: "Nelieši tādi…"
Ielocīdams notirpušās kājas, Persikovs piecēlās, atgriezās savā kabinetā, nožāvājās, paberzēja ar pirkstiem mūždien iekaisušos plakstus un, piesēdis uz taburetes, ieskatījās mikroskopā. Pirkstus viņš uzlika uz kremaljēras un nupat taisījās pagriezt skrūvi, taču nepagrieza. Ar labo aci Persikovs redzēja nespodri balto disku un duļķaini bālas amēbas, taču diska vidū bija izvijusies sieviešu matu cirtai līdzīga krasaina spirāle.