Netiku gudrs, kas tās par drupām, taču kautrējos vēlreiz pajautāt. Jutu, ka mani jautājumi Sokrātam itin bieži šķiet naivi, un bija skaidri redzams, ka viņam ne visai patīk izskaidrot to, kas, pēc Sokrāta domām, ir pats par sevi saprotams… Tikai tad, kad pavaicāju, kāds, viņa­prāt, ir starpsugu kontaktu galamērķis, Sokrāts neiztu­rēja.

—    Pat Ksans neuzdotu tādu jautājumu, — viņš no­čukstēja ar vieglu pārmetumu. Pēc tam sāka spriedelēt par mežonīga barbarisma gadsimtiem, savstarpēju ienaidu un iznīcināšanu un nākamībā gaidāmo augsto humānismu, starpsugu draudzību, sadarbību, saprašanos un cieņu.

—    Līdz pilnīgai harmonijai, bez šaubām, vēl ir tālu, — Sokrāts secināja, — taču agrāk vai vēlāk tā tiks sa­sniegta: to garantē prāta attīstības dabiskā gaita. Vai tā nav, Vasja?

Steidzos viņam piekrist, tomēr piebildu, ka šajā vir­zienā, kā redzams, pagaidām vēl maz kas ir darīts. •

—    Man, piemēram, — es uzsvēru, — līdz šim nav gadījies sastapties ar citu sugu pārstāvjiem, kas būtu pietiekami sagatavoti drošu starpsugu kontaktu nodibi­nāšanai. Nupat aizvakar Maksis — manas dzīvokļa kai­miņienes foksterjers — ne par šo, ne par to, kad gāju viņam garām, sakampa mani aiz kājas.

—    Jā, jā, — Sokrāts žāvādamies man piebalsoja. — Ari man, Vasja, dažreiz nācies sadurties ar bezgala nekul­turāliem … es, protams, lūdzu piedošanu… jūsu sugai radniecīgiem pārstāvjiem. Bet nekas, nekas, laiks dar­bojas mūsu labā … Vai tagad, Vasja, nederētu mazliet atpūsties? Šķiet, jau uzausis rīts? …