Man bija uz mēles vēl milzum daudz jautājumu, kurus gribēju uzdot savam ciemiņam, tomēr jutu, ka tā būtu
viesmīlības viselementārāko norma pārkāpšana. Tādēļ es tikai pateicu:
— Protams, Sokrāt, jums jāatpūšas. Iekārtojieties uz šī dīvāna, kā jums pašam ērtāk. Centīšos jūs netraucēt.
Viņš nebija otrreiz lūdzams, atlaidās uz sāniem, nolika galvu uz samta spilvena, izstiepās un aizvēra acis.
Tomēr man vajadzēja Sokrātu vēlreiz traucēt. Bija taču jāsameklē viņa saimnieki, bet es pat nezināju, kāds tiem uzvārds.
— Paklausieties, Sokrāt, — es teicu. — Pēdējais jautājums: kāds tētim un mammai ir uzvārds?
— Uzvārds? — Sokrāts vaicāja, pavērdams vienu aci. — Ak uzvārds! — viņš žāvādamies atkārtoja. — Neatceros .,. Kāda tam nozīme? Tēti jau visi tāpat pazīst. Lūdzu, ļaujiet man gulēt!
Magnetofonu neizslēdzis, izgāju laukā no istabas, klusu aizvērdams durvis, un aizslēdzu tās.
Galu galā — ja tētis, mamma un Ksans patiešām dzīvo mūsu mājā, es bez pūlēm namu pārvaldē visu noskaidrošu. Sokrāts taču teica, ka viņi atlidojuši uz Maskavu pagājušajā nedēļā.