Bet namu pārvaldē nikna pasu nodaļas darbiniece man pavēstīja, ka ne šonedēļ, ne pagājušajā nedēļā, ne arī pirms mēneša mūsu mājā nav ievākušies jauni iemītnieki. Stāvoklis kļuva sarežģītāks… Ja nu Sokrāts patiešām būs aizmirsis, kāds uzvārds ir tētim, mammai un Ksanam?
Turklāt — vai viņš nav sajaucis datumus, kad aizbrauca no Kalabaškinas? Viņš taču beigu beigās kaķis vien ir …
Painteresējos, vai namu pārvalde reģistrē mājdzīvniekus, kas mitinās mūsu namā.
— Kādus dzīvniekus? — pasu nodaļas darbiniece saskaitusies jautāja. — Vai suņus? Mums suņi nav jāreģistrē …
— Mani interesē kaķi. Vai kaķus jūs pierakstāt?
Darbiniece tā paskatījās uz mani, ka es vienā mirklī
sarāvos maziņš. Tad viņa cienīgi kā skaldīt noskaldīja:
— Man nav laika ar jums te jokus dzīt. Jūs neļaujat man strādāt. Skaidrs?
Un viņa novērsās, likdama saprast, ka saruna beigusies.
Nolēmu tomēr nepadoties.
/
— Lūdzu, atvainojiet, — es viņai teicu. — Es jautāju pavisam nopietni. Man nepieciešams uzzināt, kam šajā mājā ir kaķi. Kā lai es to noskaidroju? Vai jūs man to nepateiktu?…
Darbiniece tik strauji pavērsās pret mani, ka es jau gaidīju jaunu sašutuma pilnu repliku, taču viņa pēkšņi kļuva vēlīgāka.
— Kas jūs tāds esat? — viņa jautāja. — Vai tik nebūsiet no epidstacijas?