— Nē, es šajā mājā dzīvoju. Bet šoreiz mani tas interesē kā žurnālistu, — es steidzos piebilst. — Te būs mana apliecība.
— Skaidrs! — viņa atcirta. — Raksti ar: šajā mājā kaķu nav. Cik bija, tik sētnieki noķēra un atdeva vārīt ziepēs. Mums viss ir pilnīgā kārtībā. .. Vai kāds būtu kur pieklīdis? — darbiniece pēkšņi attapās un pārlaida man aizdomīgu skatienu. — Kurā dzīvoklī tas ir?
Atri viņu nomierināju, ka neviens nekur nav pieklīdis, un steidzos prom no namu pārvaldes.
«Re, kā tas ir … Ziepēs … Visur jau vēl nemāca kaķiem runāt un necenšas attīstīt starpsugu kontaktus … Nekas cits neatliek,» es prātoju, soļodams pa ielu, «būs jāiet uz cirku. Lai varētu rīkoties tālāk, jāizslēdz arī šī iespēja…»
Cirkā sekretārei — jaunai meitenei — paskaidroju, ka man nepieciešams runāt ar direktoru. Direktors, protams, bija ārkārtīgi aizņemts, taču arī šeit noderēja mana žurnālista apliecība. Direktors bija ar mieru mani pieņemt.
Sekretāre ieveda mani nelielā kabinetā, un es ieraudzīju sirmu, izspūrušu resnīti ar zelta zobiem un drūmu skatienu. Resnītis dzēra kafiju un pa telefonu ar kādu rājās. Nepabeidzis sarunu, viņš nometa klausuli un jautājoši pablenza uz mani.
Stādījos priekšā un piesardzīgi apvaicājos, vai vakar no cirka nav izbēdzis kāds dresēts dzīvnieks.