Pielēcu kājās. Vispirms man iešāvās prātā, ka jāpamodina kaimiņš. Tomēr laikus atcerējos, ka viņš taču ir aizbraucis komandējumā. Piespiedu sevi pieiet pie loga un strauji atrāvu aizkaru. Aiz rūts tupēja kaķis. Pa­rasts kaķis — pelēks ar melnām svītrām, garām ūsām un apaļām, dzeltenām acīm. Ieraudzījis mani, viņš žēli savie­

bās un ieņaudējās. Mute plati atpletās, garās ūsas atlie­cās gandrīz līdz ausīm, bet acīs iezibējās zaļas dzirkste- lītes.

—           Ak tu nešķīsteni! — es iesaucos. — Kur tu esi uz­līdis, draņķis tāds!

Uzmanīgi atvēru logu, sakampu minci aiz apkakles un nosviedu istabā uz grīdas.

Kaķis saboza spalvu, nopurinājās un palūkojās man tieši acīs. Šķiet, viņa skatienā bija neliels pārmetums.

—          Draņķis tāds! — es atkārtoju un ielēju ar drebošām rokām sev baldriāna pilienus.

Kaķis aplaizījās un panācās tuvāk.

—    Vai tu arī gribi? — zobgalīgi pajautāju.

—    M-jā, — kaķis atbildēja un vēlreiz aplaizījās.

—           Kā tad, tūlīt dabūsi! — es teicu, ielikdams baldriāna pudelīti skapī.

—    Tas nav pieklājīgi! — man ausīs noskanēja vārdi.

—          Bet naktī ložņāt pa astoņpadsmitā stāva palodzēm — vai tas ir pieklājīgi? — es atcirtu. — Tpū, sasodīts, rā­dās, ka sāku jau pats ar sevi sarunāties.