Paskatījos, kur palicis kaķis. Notupies uz dīvāna, tas pētoši raudzījās manī. Tā vien šķita, ka gaida, lai sāku ar šo pļāpāt.
— Nu, nelieti, kas tevi uzdzina te, augšā? — es jautāju. — Varbūt tu man to paskaidrosi?
Kaķis nicīgi nošņācās.
— Re nu, — es pamāju, — tagad tu vari šņākt, cik uziet, pelēkais lops!
— Sarunājoties lietot lamu vārdus ir vulgāri, — kaķis teica. — Tas liecina par zemu inteliģences līmeni. Man ir bezgala nepatīkami sākt mūsu iepazīšanos ar moralizēšanu, taču esmu spiests …
— ???
Taja brīdī man acīmredzot patiešām nebija pārāk inteliģents izskats, jo kaķis padomājis turpināja:
— Lūdzu, piedodiet, negribēju jūs sarūgtināt. Labāk
iepazīsimies! Mani sauc par Sokrātu.
— ? ? ?
— Sokrāts, — kaķis atkārtoja. — Vai jūs saprotat, ko es saku?
Manas smadzenes darbojās drudžainā ātrumā! Vispirms iešāvās prātā delīrijs. Pēc tam mēģināju atcerēties, ko šovakar biju dzēris … Šķiet, madeiru no kolekcijas … Varbūt tādēļ? Bet ja nu viss ir daudz vienkāršāk: ja, sē
dēdams pie rakstāmgalda, esmu aizsnaudies? … Papurināju galvu un mēģināju koncentrēties. Paraustīju sev degunu, pavilku aiz auss ļipiņas. Tad paņēmu kaklasaites piespraudi un uzmanīgi iedūru sev pirkstā. Nē, šķiet, ka es nesapņoju. Skaidri sajutu savu ķermeni un pat sāpes no dūriena …