Tiltam, kuru es atradu, tiešām trūka viena dēļa. Laucinieka instrukcijas vienmēr ir precīzas, kaut ari izklāstīšanas laikā izklausās mazliet noslēpu­mainas. Es braucu pa grambainu ceļu, kura vienā pusē pletās zaļa pļava, izraibināta ar krēmkrāsas Charolais govju ganāmpulku, otrā pusē - mirdzošs saulespuķu lauks; puķu lieliskās, dzelteni melnās sejas bija paceltas saules pielūgsmē. Izbraucu cauri ma­zam mežiņam, un tur izcirtumā atradās monsieur Klota māja - gara, zema un balta kā dūjas ola; jumts bija darināts no vecmodī­giem dakstiņiem, bieziem un tumšiem kā šokolādes tāfelītes,

' Pastis — franču liķieris ar anīsa garšu.

katrs no tiem izgreznots ar zeltainu ķērpju ordeni. Ārpusē atra­dās divas automašīnas, viens bija policijas, otrs - ārsta auto, un tā nu es novietoju savējo līdzās. Brīdī, kad izslēdzu motoru, cauri Esmeraldas krācieniem saklausīju no mājas plūstam savādu skaņu kakofoniju - kliedzienus, spiedzienus, aurus un gaudas, vaima­nas un vispārēju zobu griešanu. Es pieņēmu - pilnīgi pareizi, kā izrādījās, - Esmeraldas nozušana nav palikusi nepamanīta. Gāju uz parādes durvīm - tās bija pusvirus -, satvēru freidisku misiņa klauvēkli (bumbu sakampušas rokas formā) un skaļi pieklauvēju. Kņada mājas iekšienē neapklusa. Es pieklauvēju vēlreiz - un atkal neviens nelikās zinis. Stingri sažņaudzis klauvēkli, es uzbungoju pa durvīm tik mežonīgi, ka nobijos, vai tās neizlidos no eņģēm.