Trakomājas kņada aiz durvīm uz mirkli mitējās, un parādes durvis drīz vien atrāva vaļā viena no skaistākajām jaunajām sievietēm, kādu jebkad biju redzējis. Viņas garie mati bija sajaukti, bet tādējādi tikai palielināja viņas šarmu, jo tiem piemita bagātīga saulrieta nokrāsa, kādu cenšas panākt katra rudens lapa, bet kas tikai reti kurai izdodas. Viņas ādu bija skārusi un iegaismojusi saule, piešķirot tai persiku krāsas zīda īpašības. Viņas acis zem tumšām uzacīm kā albatrosa spārni bija milzīgas, brīnišķīgā zaļas un zeltainas krāsas sajaukumā. Viņas rožainajai mutei piemita tā forma un struktūra, kas pat visuzticīgāko vīru padara svārstīgu. No viņas apbrīnojamām acīm plūda asaras divdesmit divu karātu briljantu lielumā un tecēja lejup pa vaigiem.
Monsieur? - viņa mani uzrunāja, ar delnu notraukdama mirgojošos briljantus.
Bonjour, mademoiselle, - es teicu. - Lūdzu, vai varu satikt monsieur Klotu?
Monsieur Klots nevienu nepieņem, - viņa rīstīdamās atbildēja, un asaru plūdi atsākās ar jaunu sparu, - monsieur Klots ir nevesels. Viņš nevienu nepieņem.
Tajā mirklī no blakusistabas, kurā bija atsākusies kņada, parādījās ļoti liels, resnvēderains žandarms. Viņa acis bija tumšas kā upenes, deguns spožs, tumši vīnsarkans, klāts ar zilu dzīsliņu ielāpiem, virs uzmestās lūpas vīdēja milzīgas ūsas, melnas kā kurmj- āda. Policists uzmeta man vērtējošu skatienu, kurā jaucās aizdomas ar nelabvēlību. Tad viņš pagriezās pret daiļo dāmu.