Madame Klota, - viņš teica sulīgā, sīrupainā balsī, - man tagad jāiet, bet, madame, esiet droša, ka es pielikšu vislielākās pūles, lai atmaskotu tos nezvērus, kas pastrādājuši šo vardarbību, šausmīgos slepkavas, kas uzdrīkstējušies sariest asaras jūsu daiļajās acīs. Es sagriezīšu zemi un debesis ar kājām gaisā, lai sauktu tos burlakas tiesas priekšā!
Viņš blenza uz dāmu kā izbadējies skolaspuika uz virtuli ar krēma pildījumu.
Jūs esat pārāk laipns, inspektori - skaistule pietvīkusi izdvesa.
Nekas nav pārāk apgrūtinoši jūsu dēļ - nekas! - žandarms teica, satvēris viņas roku un iespiedis tās pirkstgalus sev ūsās kā senlaicīgā dāmu uzrocī. Viņš aizbrāzās man garām, iesvieda lielāko daļu sava apjomīgā auguma mašīnā, ar mokošu troksni iedarbināja starteri un aizbrauca putekļu mākonī gluži kā svētais Juris pūķa meklējumos.
Madame, - es teicu, - redzu, ka esat nomākta, bet jūtu, ka es, iespējams, spēšu palīdzēt.
Neviens nevar palīdzēt - tas ir bezcerīgi! - viņa iekliedzās, un asaras atkal sāka plūst aumaļām.
Madame, ja es minētu vārdu Esmeralda, vai jums tas ko izteiktu?
Daiļava atbalstījās pret sienu, viņas brīnišķīgās acis iezibējās.
Esmeralda? - viņa aizsmakušā balsī jautāja.