Jā, jā, atceries savu sirdi! - spalgi kliedza madame Klota.
Es ar viņu tikšu galā, monsieur Klot, - pievilcīgais jaunais cilvēks teica, nikni blenzdams uz mani ar nežēlīgām, genciānu zilām acīm. Viņš man atgādināja vienu no tiem muskuļainajiem jaunekļiem, kas spēj noraut zirgam pakavu ar mazo pirkstiņu.
Ļaujiet man tikt viņam klāt, ļaujiet man pārraut viņa jūga vēnu! - monsieur Klots kliedza. - Zaglīgais bandubērns!
Jūsu sirds, jūsu sirds! - klaigāja ārsts.
AnrI, Anrī, nomierinies! - madame Klota spiedza.
Es viņu izķidāšu! - muskuļainais jauneklis draudēja.
Nelaime ar frančiem ir tāda, ka viņiem patīk runāt, bet nepatīk klausīties. Reizēm rodas visai stingra pārliecība, ka viņi neklausās pat paši sevī. Kad esat iejaukts šādā franču kņadā, varat darīt tikai vienu, jums viņi jāpārkliedz. Sasprindzinājis plaušas
bibliotēka
līdz pēdējai iespējai, es ieaurojos: "Klusu!", un klusums iestājās kā uz burvja mājienu.
Monsieur Klot, - es teicu, palocīdamies viņa priekšā, - varbūt es drīkstētu paskaidrot, ka neesmu ne slepkava, ne bandīts - un, cik man zināms, esmu dzimis likumīgā laulībā. Kad nu tas noskaidrots, varu jūs aplaimot ar ziņu, ka manā valdījumā nonākusi cūka, kuras vārds, cik man zināms, ir Esmeralda.
Āāāāā! - monsieur Klots iekliedzās, viņa ļaunākajām aizdomām apstiprinoties.