Klusu! - es uzrēju, un viņš atkrita atpakaļ zvilnī, izpletis smalku, tievu un lieliski manikirētu roku virs tās savas ķermeņa daļas, kurā viņš domājās iemājojušu savu sirdi.
Es satiku Esmeraldu mežā, - es turpināju. - Mēs ieturējām kopīgas pusdienas un pēc tam, kad biju ciematā noskaidrojis viņas īsto saimnieku, es viņu atvedu atpakaļ.
Esmeralda ir šeit? Esmeralda ir atgriezusies? Kur? - monsieur Klots sauca, cenzdamies piecelties.
Lēnām, mierīgi! - ārsts aizrādīja, - atcerieties savu sirdi!
Viņa ir ārā, manā mašīnā, - es teicu.
Un… un… kādu izpirkumu jūs prasāt? - monsieur Klots jautāja.
Es neprasu izpirkumu, - es atbildēju.
Monsieur Klots un ārsts apmainījās daiļrunīgiem skatieniem.
Nekādu izpirkumu? - monsieur Klots pārjautāja. - Viņa ir ārkārtīgi vērtīgs dzīvnieks.
Nenovērtējami dārgs dzīvnieks, - ārsts piebilda.
Piecu gadu algas vērts dzīvnieks, - piebalsoja muskuļainais jauneklis.
Vērtīgāks par karalienes Elizabetes kroņa dārgakmeņiem, - madame Klota pārklāja portretam pēdējo zeltījumu, pievienodama mazliet pārspīlētu sievietes viedokli.
Tik un tā es nevēlos izpirkumu, - es stingri atteicu. - Esmu priecīgs, ka varu atdot viņu jums.
Nekādu izpirkumu? - monsieur Klots vēlreiz jautāja. Viņš izklausījās gandrīz apvainojies.
Nekādu izpirkumu, - es apstiprināju.
Monsieur Klots pameta skatienu uz ārstu, kurš, rokas papletis, vienkārši paraustīja plecus un noteica: "Voilā Ies Anglais"'. Monsieur Klots atbrīvojās no ārsta un muskuļainā jaunekļa tvēriena un piecēlās kājās.