Savās lektora gaitās es visvairāk neciešu dzīvošanu svešinieku mājās. Viņi visi pārāk bieži man saka: "Jūs jau trīs nedēļas esat ceļā, un mēs zinām, ka esat pilnīgi nokausēts, izpumpējies un novārdzināts. Nekas, pie mums jūs patiešām atpūtīsieties. Šovakar pie mums vakariņās ieradīsies tikai kādi četrdesmit tuvākie draugu, jūs viņus vien­kārši dievināsiet. Tāds vienkāršs, kluss, izklaidējošs saiets ar cil­vēkiem, kurus mēs mīlam un kuri jūk prātā no vēlēšanās satikt jūs. Viens no viņiem ir pat lasījis jūsu grāmatas."

No rūgtas pieredzes zinādams, ka tā var notikt un arī notiks, es jutos pamatīgi satraukts par to, ka Literātu Ģilde mani izno­mājusi misis Magnolijai Dvaitai-Hendersonei. Es viņai piezva­nīju, cerēdams pēc iespējas pieklājīgāk atteikties no apmešanās pie viņas un doties uz viesnīcu. Atsaucās zema, sulīga balss, kāda varētu būt vecam, augstvērtīgam portvīnam, ja tas sāktu runāt.

Ite ira miz Magnolijas rezidence, - tā nomodulēja. - Kas tur ira taz, ar ko es runā?

Mans uzvārds ir Darels, un es vēlētos runāt ar misis Magno- liju Dvaitu-Hendersoni, - es teicu.

Jeūs paliekiet turpatāz, - balss atbildēja, - es iešu viņu sa­meklēt.

Sekoja gara pauze, un tad klausulē atskanēja aizelsusies, zvār­gulītim līdzīga balss kā no mūzikas kastītes.