— Nevajag, — viņš maigi sacīja.
Zem asarām atkal pavīdēja mazliet saspriegts smaids. Viņa dziļi ievilka elpu.
— Ej vien, viss būs labi.
Viņš cieši apskāva sievu un tad, stāvēdams jau uz perona, otrpus loga, redzēja vienīgi viņas smaidu,
— Es tevi lūdzu, uzmanies!
Bet viņa nevarēja to dzirdēt.
Uz perona, netālu no izejas, Rjē uzskrēja virsū izmeklēšanas tiesnesim Otonam, kas turēja pie rokas savu mazo zēnu. Ārsts jautāja, vai viņš kur braucot. Otona kungs — garš, ģērbies melnās drēbēs — bija savā ziņā līdzīgs kādreiz tā dēvētajam labāko aprindu vīrietim, bet tai pašā laikā arī apbedīšanas biroja ierēdnim; viņš atbildēja laipni, taču pastrupi:
— Es gaidu Otona kundzi, kas aizbrauca apciemot manu ģimeni.
Lokomotīve nosvilpa.
— Žurkas… —tiesnesis sacīja.
Rjē grasījās spert soli uz vilciena pusi, bet tad pagriezās pret izeju.
— Jā, — viņš sacīja, — tas nekas.
No tā brīža viņam palika prātā vienīgi kāds atkritumu savācējs, kas nesa padusē kasti — pilnu ar nosprāgušām žurkām.
Tās pašas dienas pēcpusdienā, savas konsultācijas sākumā, Rjē pieņēma kādu jaunu cilvēku, par kuru viņam tika teikts, ka tas esot žurnālists un pirmo reizi atnācis jau no rīta.