—       Jums augšā ir telegramma, — durvju sargs Mišels sacīja.

Ārsts apjautājās, vai vairāk žurku neesot redzēts.

—       Nē, kur nu! — Mišels atbildēja. — Es tagad stāvu sardzē, saprotiet. Un tie sivēni vairs neuzdrošinās.

Telegramma vēstīja, ka nākamajā dienā ieradīsies Rjē māte. Slimnieces prombūtnē viņa aprūpēs dēlu. Kad ārsts iegāja dzīvoklī, slimnieku kopēja jau bija tur. Rjē ierau­dzīja sievu stāvam ceļojuma kostīmā, viegli krāšļotu seju. yiņš uzsmaidīja.

Drīz pēc tam viņš stacijā palīdzēja sievai iekārtoties guļamvagonā. Sieva apskatīja kupeju. .

—   Tā taču mums par dārgu, vai ne?

—   Tas ir vajadzīgs, — Rjē atbildēja.

—   Ko nozīmē visi šie gadījumi ar žurkām?

—   Nezinu. Tas ir savādi, bet gan jau tas beigsies,

Tad viņš ļoti ātri lūdza tai piedošanu, viņam taču va­jadzējis to vairāk pieskatīt, bet viņš bijis par daudz nevē­rīgs. Sieva purināja galvu, it kā gribēdama viņu apklu­sināt. Tomēr Rjē piebilda:

—       Viss būs labāk, kad tu atgriezīsies. Mēs sāksim no jauna.

Jā, —< viņa sacīja, acīm mirdzot, — mēs sāksim no jauna.

Pēc brīža viņa novērsās un raudzījās ārā pa logu. Uz perona Jaudis steidzās un grūstījās. Bija dzirdama loko­motīves šņākoņa. Viņš sauca sievu vārdā, un, kad tā pa­griezās, viņš redzēja, ka tās seja ir mikla no asarām.