Tā vārds bija Raimons Rambērs. Rambērs, neliela auguma vīrietis platiem pleciem, apņēmīgu seju, gaišām, gudrām acīm, valkāja sportiska piegriezuma drēbes un, liekas, jutās dzīvē ērti. Viņš runāja bez aplinkiem. Kāda liela Parīzes laikraksta uzdevumā viņš izdarot aptauju par arābu dzīves apstākļiem, un viņam esot vajadzīgas ziņas par to sanitāro stāvokli. Rjē sacīja, ka šis stāvoklis nebūt neesot labs. Bet, iekams viņi ielaistos plašākā sarunā, ārsts vēlējās zināt, vai žurnālists drīkstot rakstīt patie­sību.

—   Protams, [*] — tas atbildēja.

—       Es gribu jautāt, vai jūs drīkstat izteikt pilnīgu no­sodījumu?

—       Pilnīgu ne, tas gan jāatzīst. Bet es domāju, ka pil­nīgam nosodījumam nebūs pamata.

Rjē ļoti mierīgi atbildēja, ka pilnīgs nosodījums tiešām būtu nepamatots, bet, to jautādams, viņš tikai gribējis uz­zināt, vai Rambērs drīkstot vai nedrīkstot rakstīt visu pa­tiesību bez kādiem ierobežojumiem.

—       Es piekrītu tikai neierobežotam vēstījumam. Tāpēc nesniegšu ziņas jūsu rakstam.

—       Tā jau runātu Senžists*, — žurnālists smaidīdams iebilda.

Rjē, nepaceldams balsi, sacīja, ka viņš par to neko ne­zinot, bet šai gadījumā tā runājot cilvēks, kas, noguris no pasaules, kurā dzīvojot, tomēr neesot vienaldzīgs pret sa­viem līdzcilvēkiem, tāpēc nolēmis, cik tas viņa ziņā, no­raidīt netaisnību un piekāpšanos. Rambērs, ierāvis galvu plecos, raudzījās uz ārstu.