— Man šķiet, ka es jūs saprotu, — viņš beidzot sacīja unpiecēlās.
Ārsts viņu pavadīja līdz durvīm.
— Es jums pateicos, ka jūs to uztvērāt pareizi,
Rambērs likās sapīcis.
— Jā, — viņš teica, — es saprotu, piedodiet par traucējumu.
Ārsts paspieda viņam roku un sacīja, ka viņš varētu uzrakstīt interesantu reportāžu par daudzajām nosprāgušajām žurkām, ko patlaban atrodot pilsētā.
— Ak tā? — Rambērs izsaucās. — Tas ir interesanti.
Pulksten septiņpadsmitos, atkal dodoties vizītēs pie saviem pacientiem, ārsts sastapa kāpnēs vēl pajaunu, druknu cilvēku raupju, iekritušu seju, ko šķērsoja biezas uzacis. Šo cilvēku viņš jau bija kādreiz saticis pie spāņu dejotājiem, kas dzīvoja nama pēdējā stāvā. Zans Tarrū cītīgi vilka cigareti, vērodams, kā uz pakāpiena viņam pie kājām pirmsnāves krampjos raustās žurka. Viņš pacēla pret ārstu savas pelēkās acis rāmā un mazliet uzstājīgā skatienā, pateica labdienu un piebilda, ka žurku uzrašanās gan esot jocīga parādība.
— Jā, bet galu galā tas jau sāk uztraukt, — sacīja Rjē,
— Savā ziņā, dakter, tikai savā ziņā. Mēs nekad neko tamlīdzīgu neesam redzējuši, tas arī ir viss. Bet, manuprāt, tas ir interesanti, jā, noteikti interesanti.