Tarrū pārlaida ar roku pār matiem, atsviezdams tos at­pakaļ, vēlreiz paskatījās uz tagad jau nekustīgo žurku, tad uzsmaidīja Rjē:

—   Īstenībā, dakter, tā vispirms ir durvju sarga darī­šana.

Tik tiešām, ārsts ieraudzīja durvju sargu mājas priekšā atspiedušos pret sienu pie parādes durvīm, un viņa parasti sārtajā sejā bija manāms pagurums.

—   Jā, es zinu, — vecais Mišels atbildēja Rjē, kas vi­ņam norādīja jauno atklājumu, — tagad tās atrod pa divi un trīs uzreiz. Bet tas pats notiek arī citās mājās.

Viņš likās nomākts un noraizējies. Ar neapzinātu kus­tību viņš paberzēja kaklu. Rjē apjautājās, kā viņš jūtoties. Durvju sargs, protams, nevarēja sacīt, ka justos slikti. Tikai garastāvoklis esot draņķīgs. Pēc viņa domām, vai­nīga oma. Žurkas viņu satriekušas, un viss būšot daudz labāk, kad tās atkal pazudīšot.

Bet nākamajā rītā, 18. aprīlī, kad ārsts Rjē veda no sta­cijas mājup savu māti, viņš sastapa Mišelu vēl vairāk sakritušos: uz kāpnēm 110 bēniņiem līdz pat pagrabam mē­tājās kādas desmit nosprāgušas žurkas. Blakus māju at­kritumu tvertnes bija pilnas ar tām. Ārsta māte uzņēma šo ziņu bez mazākā pārsteiguma.

—   Tā jau gadās.