Taču no pilsētas nomalēm līdz pat centram, visur, kur ārstam Rjē gadījās iet garām, visur, kur pulcējās pilsētas iedzīvotāji, redzēja beigtas žurkas — gan veselam kaudzēm atkritumu tvertnēs, gan garās rin­dās ielu notekās. No tās dienas par šo faktu sāka rakstīt vakara prese un jautāja, vai municipalitāte esot vai ne­esot nodomājusi rīkoties un kādus neatliekamus pasāku­mus tā paredzējusi, lai pasargātu pilsoņus no riebīgā iebrukuma. Municipalitāte neko nebija nodomājusi un itin neko paredzējusi, taču tā sāka ar to, ka sasauca sēdi, lai apspriestos. Žurku iznīcināšanas dienestam tika dots rīko­jums katru rītu, gaismai austot, savākt nosprāgušās žur­kas. Pēc tam divām dienesta automašīnām vajadzēja no­gādāt beigtos dzīvniekus atkritumu sadedzināšanas rūp­nīcā, kur tie jāsadedzina.

Taču turpmākajās dienās stāvoklis kļuva vēl nopietnāks. Savākto grauzēju skaits augtin auga, un ik rītu tos sa­lasīja aizvien vairāk un vairāk. Jau ceturtajā dienā žur­kas bariem nāca nobeigties zem klajas debess. Tās līda ārā no pažobelēm, 110 pazemes, no pagrabiem un noteku caurulēm, garās rindās streipuļoja augšup, lai pazvalstī- tos dienas gaismā, nokristu augšpēdus un nobeigtos cil­vēku tuvumā. Nakti gaiteņos vai ielās varēja skaidri dzir­dēt tās agonijā spiedzam. No rītiem priekšpilsētās žurkas tika atrastas pat notekās — ar nelielu asiņu plankumu uz smailā purna: dažas bija uzpūtušās un sapuvušas, ci­tas — sastingušas, ar vēl izslietām ūsām.