Pašā pilsētā tās varēja redzēt nelielās čupās uz kāpņu laukumiem vai pagalmos. Dažreiz tās nāca mirt ari pa vienai iestāžu hallēs, skolu pagalmos, uz kafejnīcu terasēm. Iedzīvotāji, gaužām apstulbuši, ieraudzīja tās visdzīvākajās pilsētas vietās. Ieroču laukums, bulvāri, Jūras promenāde nereti bija piegānīti ar žurku līķiem. Pilsētā, kas rītausmā bija iztīrīta 110 sprāgoņām, dienas laikā tie pamazām atkal savairojās aizvien lielākā skaitā. Ne vienam vien nakts gājējam gadījās uz trotuāra sajust zem pēdas vēl nesastinguša līķa elastīgo masu. Varētu domāt, ka pati zeme, uz kuras uzceltas mūsu mājas, iztīrās no liekā šķidruma, Jauj izplūst virspusē strutām un pūžņiem, kas līdz šim saēda tās iekšas. Padomājiet tik, kas tas bija par apjukumu mūsu mazajā, agrāk tik mierīgajā pilsētiņā, kuru šīs nedaudzās dienas pagalam satricināja: to varētu salīdzināt ar pavisam veselu cilvēku, kura sabiezējušās asinis pēkšņi sadumpojušās!
Tas aizgāja tiktāl, ka Ransdoka aģentūra (dokumentācija un informācija, visas ziņas par jebkuru tematu) savā bezmaksas ziņu radiopārraidē pavēstīja par seštūkstoš divsimt trīsdesmit vienu žurku, kas savāktas un sadedzinātas vienā dienā, 25. aprīlī. Šis skaitlis, kas skaidri raksturoja ainu, kuru pilsēta ik dienas skatīja savām acīm, vēl pavairoja apjukumu.