Līdz šim ļaudis bija sūdzējušies tikai par diezgan pretīgiem gadījumiem. Tagad viņi apjauta, ka šajā parādībā, kuras izplatību vēl neviens nevarēja no­teikt un kuras izcelsme vēl nebija noskaidrota, slēpjas kaut kas draudīgs. Vienīgi vecais spānietis, astmas slim­nieks, joprojām berzēja rokas un atkārtoja vecīgā priekā: «Viņas lien laukā, viņaš lien laukā.»

Taču 28. aprīlī aģentūra ziņoja, ka savākts ap astoņi tūkstoši žurku, un satraukums pilsētā sasniedza augstāko pakāpi. Cilvēki prasīja radikālu rīcību, apsūdzēja varas iestādes, un daži, kam bija vasarnīcas jūrmalā, jau ru­nāja par pārvākšanos uz turieni. Bet nākamajā dienā aģentūra ziņoja, ka šī parādība pēkšņi izbeigusies un žurku iznīcināšanas dienests savācis tikai niecīgu dau­dzumu beigtu žurku. Pilsēta uzelpoja.

Tomēr tai pašā dienā ap pusdienas laiku ārsts Rjē, ap­turēdams savu automobili mājas priekšā, ieraudzīja ielas galā durvju sargu, kas ar mokām tuvojās, — nodurtu galvu, izplestām rokām un kājām, gluži kā raustāmā lelle. Vecais vīrs bija ieķēries elkonī kādam priesterim, kuru ārsts pazina. Tas bija Panlū tēvs, izglītots un aktīvs jezu­īts, kuru ārsts šad tad bija sastapis un kuru mūsu pilsētā visi ļoti cienīja — pat tie, kas bija vienaldzīgi pret reli­ģiju. Rjē pagaidīja viņus. Vecajam Mišelam bija spožas acis un svelpjoša elpa. Viņš esot juties nelāgi un gribējis ieelpot svaigu gaisu. Bet asas sāpes kaklā, padusēs un cirkšņos likušas viņam griezties atpakaļ un lūgt Panlū tēva palīdzību.