—   'tie ir tādi uzpampumi, — viņš sacīja, — es laikam būšu pārstiepies.

Izbāzis roku pa automobiļa durvīm, ārsts ar pirkstu aptaustīja Mišela kakla apakšdaļu; tur bija izveidojies tāds kā ciets, kokains mezgls.

—   Liecieties gultā un izmēriet temperatūru, pēc pusdie­nas aiziešu jūs apraudzīt.

Pēc tam kad durvju sargs bija aizgājis, Rjē vaicāja Panlū tēvam, ko viņš domājot par žurkām.

—   Ak! Tā droši vien būs kāda epidēmija, — svētais tēvs atbildēja, un viņa acis aiz apaļajiem briļļu stikliem smaidīja.

Pēc brokastīm, kad Rjē patlaban pārlasīja no sanatori­jas saņemto telegrammu, kas vēstīja par sievas ierašanos, ieskanējās telefons. Zvanīja kāds bijušais pacients, mēri­jas ierēdnis. Viņš jau sen sirga ar aortas sašaurināšanos, un, tā kā viņš bija trūcīgs, Rjē ārstēja viņu bez maksas.

—  Jā, — viņš sacīja, — jūs mani atceraties. Bet runa ir par kādu citu. Atbrauciet tūlīt, kaut kas ir noticis ar manu kaimiņu.

Balss aprāvās. Rjē iedomājās durvju sargu un nolēma apmeklēt viņu pēc tam. Dažas minūtes vēlāk ārsts jau iegāja pazemā mājā Federba ielā, pilsētas ārējā kvartālā.