Vēsajā un smirdošajā kāpņu telpā viņš satika Zozefu Granu, mērijas ierēdni, kas jau kāpa lejā viņu sagaidīt. Tas bija gadus piecdesmit vecs vīrs dzeltenām ūsām, garš un salīcis, šauriem pleciem un tievām rokām un kājām.

—   Nu jau ir labāk, — Grans sacīja, iedams ārstam pretī, — bet es jau domāju, ka viņš vairs nebūs dzīvotājs.

Viņš izšņauca degunu. Trešajā stāvā, kas bija pēdējais, Rjē izlasīja uz kreisās puses durvīm ar sarkanu krītu uz­vilktus vārdus: «Ienāciet, esmu pakāries.»

Viņi iegāja. No griestu lampas virs apgāzta krēsla no­karājās virve, galds bija aizbīdīts kaktā. Bet virve karā­jās tukšumā.

—   Es laikā noņēmu viņu no cilpas, — sacīja Grans, kas vienmēr it kā meklēja vārdus, lai gan izteicās ļoti vienkāršā valodā, — Es tieši tai brīdī gāju ārā un iz­dzirdēju troksni. Ieraudzījis uzrakstu — kā lai jums iz­skaidro — es domāju, ka tas ir joks. Bet viņš ievaidē­jās… tā savādi, pat draudīgi, varētu sacīt.

Viņš pakasīja galvu:

—       Man liekas, tai vajag būt sāpīgai operācijai. Es, protams, iegāju iekšā.

Viņi atgrūda durvis un atradās uz gaišas, bet naba­dzīgi iekārtotas istabas sliekšņa. Metāla gultā gulēja mazs, apaļš vīrelis. Viņš strauji elpoja un uzlūkoja ienā­cējus asiņu pieplūdušām acīm.