Ārsts apstājās. Starp elpas vilcieniem viņš šķita sadzirdam aprautus žurku spiedzie­nus. Bet istabas kaktos nekas nekustējās. Rjē piegāja pie gultas. Cilvēks nebija kritis no pārāk liela augstuma, nedz arī pārāk spēji: skriemeļi bija veseli. Saprotams, ne­liela asfiksija. Vajadzēs iztaisīt rentgena uzņēmumu. Ārsts izdarīja kampara injekciju un sacīja, ka pēc dažām dienām viss būšot kārtībā.

—   Paldies, dakter, — cilvēks pateicās aizsmakušā balsī.

Rjē pajautāja Granam, vai viņš esot ziņojis policijai,

un ierēdnis izskatījās apjucis.

—       Nē, — viņš atbildēja, — ai, nē! Es domāju, ka vis­steidzamākais ir…

—       Protams, — Rjē viņu pārtrauca. — Tad es to iz­darīšu.

Bet šai brīdī slimais gultā sarāvās un uztraukts uzslē­jās sēdus, iebilzdams, ka viņš jūtoties labi un neesot vērts nekur ziņot.

—       Nomierinieties, — Rjē sacīja. — Tas taču nav nekas, ticiet man, bet man ir jāziņo.

—   O-o! — slimais ievaidējās.

Un, atmeties atpakaļ, sāka raudāt, aprauti elsodams.

Grans, kas jau labu brīdi knibināja ūsas, piegāja pie gultas.

—       Klausieties, Kotāra kungs, — viņš sacīja. — Mēģi­niet saprast. Var sacīt, ka ārsts ir savā ziņā atbildīgs. Ja, piemēram, jums uznāktu vēlēšanās atkal sākt,,.

Bet Kotārs, nevaldīdams asaras, sacīja, ka viņš to vairs nedarīšot, ka tas bijis tikai apmātības brīdis un ka viņš vēloties tikai, lai liek viņu mierā. Rjē uzrakstīja recepti.