— Norunāts, — viņš teica. — Lai tas paliek. Pēc pāris dienām atkal atnākšu. Bet nedariet muļķības.
Kāpņu telpā viņš sacīja Granam, ka esot spiests uzrakstīt ziņojumu, bet viņš lūgšot policijas komisāru sākt izmeklēšanu ne agrāk kā pēc divi dienām,
— Šonakt viņš jāuzrauga. Vai viņam ir tuvinieki?
— Vismaz es tos nepazīstu. Bet es pats varu palikt nomodā.
Grans pakratīja galvu.
— Arī viņu, saprotiet.. , nevaru sacīt, ka es viņu pazīstu. Bet vajag taču palīdzēt cilvēkam.
Mājas gaitenī Rjē neviļus paskatījās uz tumšajiem kaktiem un jautāja Granam, vai žurkas no šī kvartāla pilnīgi pazudušas. Ierēdnis par to neko nezināja. Šis tas gan bija dzirdēts, bet viņš vispār nepievēršot īpašu uzmanību tam, ko runā kvartālā.
— Man ir citas rūpes, — Grans sacīja.
Rjē jau sniedza viņam roku. Ārsts steidzās apraudzīt durvju sargu un pēc tam gribēja uzrakstīt vēstuli sievai.
Vakara avīžu pārdevēji klaigādami pavēstīja, ka žurku iebrukums apturēts. Bet savu slimnieku Rjē atrada pa pusei izgāzušos no gultas, ar vienu roku uz vēdera, otru — pie kakla; raustīdamies krampjos, viņš vēma sarkanīgu /.ulti netīrumu bļodā. Galīgi nomocījies, pavisam bez elpas, durvju sargs atkal apgūlās. Temperatūra viņam bija trīsdesmit deviņi un pieci, locekļi un kakla limfmezgli uztukuši, uz sāna pletās divi melngani plankumi. Tagad viņš žēlojās par sāpēm iekšās.