— Man dedzina, — viņš teica, — tas draņķis dedzina.
Nomelnējušās lūpas neskaidri murmināja vārdus, un
viņš pievērsa ārstam izvalbījušās acis, kas asaroja aiz stiprām galvassāpēm. Sieva ar bažām raudzījās ārstā, bet Rjē joprojām klusēja.
— Dakter, — viņa jautāja, — kas tas ir?
— Tas var būt viss kas. Vēl neko noteiktu nevar pateikt. Līdz vakaram <— diēta un organisma tīrīšanās. Lai viņš daudz dzer.
Durvju sargu patiešām mocīja slāpes.
Uzkāpis dzīvoklī, Rjē piezvanīja kolēģim Rišāram, vienam no ievērojamākiem pilsētas ārstiem.
— Nē, —« Rišārs sacīja, — es nekā ārkārtēja neesmu manījis.
— Nekāda drudža ar lokāliem iekaisumiem?
— Jā, tomēr! Divi gadījumi ar stipri iekaisušiem limfmezgliem.
— Anormāli?
Nu, ziniet, — Rišārs sacīja, pateikt, kas ir normāli
Vakarā durvju sargs murgoja drudzī ar četrdesmit iādu temperatūru un sūdzējās par žurkām. Rjē mēģināja noteikt augoņu raksturu. Viņš piededzināja kādu augoni n r terpentīnu, bet durvju sargs iekaucās: