—   O-o! Draņķi!

Limfas dziedzeri bija vel vairak uzbrieduši, cieti un ko­kaini. Durvju sarga sieva pagalam uztraucās.

—   Palieciet nomodā, — ārsts sacīja, — un, ja vajag, pasauciet mani.

Nākamajā dienā, 30. aprīlī, debesis bija zilas un valgas un pūta liegs, jau pasilts vējš. Tas atnesa puķu smaržu no tālākajām pilsētas nomalēm. Rīta trokšņi ielās šķita možāki, priecīgāki nekā parasts. Visā mūsu mazajā pil­sētā, kas tagad bija brīva no aklajām bailēm, kādās tā bija dzīvojusi veselu nedēju, šī diena bija pavasara atgrie­šanās diena. Pat Rjē, saņēmis no sievas nomierinošu vēs­tuli, viegliem soļiem nokāpa pie durvju sarga. Un patiesi, no rīta drudzis bija krities līdz trīsdesmit astoņiem grā­diem. Izvārgušais slimnieks gultā smaidīja.

—   Nu jau ir labāk, vai ne, dakter? — sieva jautāja.

—   Nogaidīsim.

Bet pusdienas laikā temperatūra pēkšņi paaugstinājās līdz četrdesmit grādiem, slimnieks nemitīgi murgoja, un atkal sākās vemšana. Kakla limfmezgli, ja tiem pieskā- lās, stipri sāpēja, un šķita, ka slimnieks cenšas turēt galvu iespējami tālu no pārējā ķermeņa. Sieva sēdēja gultas kāj­galī, uzlikusi rokas uz segas, un maigi turēja slimnieka kājas. Viņa uzlūkoja Rjē.

—   Klausieties, — tas sacīja, — viņš jāizolē, un ārstē­šanā jāizmēģina ārkārtēji līdzekļi. Es piezvanīšu uz slim­nīcu, un mēs viņu aizvedīsim uz ambulanci.