Divas stundas vēlāk ārsts un durvju sarga sieva ambu­lancē noliecās pār slimnieku. No viņa pūtēm klātās rīkles izlauzās atsevišķi nesakarīgi vārdi.

—   Žurkas! — viņš teica.

Zaļganīgs, vaskainām lūpām, svina pelēkiem plakstiem, īsu, saraustītu elpu, neciešami sāpošiem limfas dziedze­riem, iegrimis gultā, dziļi, dziļi, it kā gribēdams, lai tā aizvērtos virs viņa, vai it kā no pašām zemes dzīlēm kaut kas viņu nemitīgi sauktu, durvju sargs smaka nost zem neredzama smaguma. Sieva raudāja.

—   Vai nav vairs nekādu cerību, dakter?

—   Viņš ir miris, — Rjē sacīja.

Durvju sarga nāve — to patiešām var sacīt — iezīmēja šī mulsinošu parādību pilnā posma beigas un otra, sa­mērā daudz smagāka perioda sākumu, kad pirmā laika pārsteigums pamazām pārvērtās panikā. Mūsu pilsoņi — tagad viņi to atskārta — nekad nebija domājuši, ka mūsu pilsētiņa varētu būt īpaši izredzēta vieta, kur žurkām no­beigties saulē un durvju sargiem mirt no dīvainām sli­mībām. No tāda viedokļa raugoties, viņi patiešām mal­dījās un viņiem vajadzēja mainīt savus uzskatus. Ja ar to viss būtu beidzies, tad ieradumi, protams, gūtu virs­roku. Bet vēl citi mūsu pilsētas iedzīvotāji — un tie ne­būt katrreiz nebija durvju sargi vai trūcīgie — aizgāja pa to pašu ceļu, pa kuru pirmais bija devies vecais Mišels. Kopš tā brīža sākās bailes un līdz ar to pārdomas.