Slimnieks tur jūtas gau­žām vientuļš. Nu iedomājieties cilvēku, kuram drīz jā­mirst, ieslēgtu šai slazdā aiz simtiem sienu, kas karstumā plaisā, kamēr tai pašā laikā visi citi pilsētas iedzīvotāji pie telefona vai kafejnīcās runā par pārvedu vekseļiem, pavadzīmēm, diskontu. Jūs sapratīsit, cik neērta var būt nave pat mūsu dienās, kad tā pienāk tādā nejūtīgā vidē.

Sie daži norādījumi varbūt rada pietiekamu priekšstatu par mūsu pilsētu. Vispār gan nevajag neko pārspīlēt. Sva­rīgi bija tikai uzsvērt šās pilsētas un dzīves šablonismu. Taču ļaudis viegli aizvada dienas, ja viņiem ir savi para­dumi. Tā kā mūsu pilsēta aizstāv tieši paradumus, var sacīt, ka viss ir vislabākajā kārtībā. No tāda viedokļa rau­goties, protams, dzīve nav sevišķi aizraujoša. Vismaz pie mums nav. nekārtības. Un mūsu atklātie, simpātiskie un darbīgie iedzīvotāji vienmēr izraisījuši iebraucējā sveši­niekā pelnītu cieņu. Šķiet, ka šī pilsēta, kurā nav nekā īpatnēja, kurai nav augu valsts un nav savas dvēseles, it kā atdusas, un cilvēks galu galā tajā iemieg. Tomēr taisnīgi jāpiebilst, ka pilsēta uzcelta ļoti gleznainā vietā, kailas plakankalnes vidū starp mirdzošiem pauguriem pie jūras līča ar apbrīnojamu krasta līniju. Atliek tikai nožē­lot, ka tā būvēta ar muguru pret līci, tāpēc no pilsētas nevar redzēt jūru, to vienmēr jāiet meklēt.