Pēc visa sacītā nebūs grūti iedomāties, ka mūsu pilsētas iedzīvotājiem nekas nelika gaidīt sarežģījumus, kādi gadījās ša gada pavasari un bija — vēlāk mēs to sapratām — it Ka pirmās pazīmes veselai rindai smagu notikumu, kurus esmu nodomājis šeit aprakstīt. Šie fakti dažiem liksies gluži dabiski, citiem turpretī — gluži neticami. Taču galu gala hronists nevar ievērot visas pretrunas. Viņa uzdevums ir tikai sacīt: «Tā tas notika,» — kad viņš zina, ka tā patiešām noticis, ka notikumi skāruši veselas tautas dzīvi un ir tūkstošiem aculiecinieku, kas sirdī novērtēs viņa vārdu patiesīgumu.
Starp citu, stāstītājam, ar kuru jūs pagūsit iepazīties, nebūtu nekādu tiesību izmēģināt savas spējas tāda veida pasākumā, ja viņam nejauši nebūtu gadījies savākt zināmu skaitu liecību un ja notikumu norise nebūtu viņu ierāvusi savā gaitā, kuru viņš grib te izklāstīt. Tas atļauj viņam ķerties pie vēsturnieka darba. Pats par sevi saprotams, katrs vēsturnieks — ari tad, ja nav profesionālis, — vienmēr balstās uz dokumentiem. Šo notikumu aprakstītājam ir savi dokumenti: vispirms — paša pieredze, pēc tam — citu liecības, jo viņa loma bija tāda, ka viņam vajadzēja uzklausīt visu šai hronikā minēto personu atzīšanos, un, visbeidzot, viņa rokās nākuši teksti.