Viņš no­domājis smelties no tiem pēc saviem ieskatiem un tos iz­mantot pēc sava prāta. Viņš nodomājis arī… Bet varbūt ir laiks atstāt pie malas paskaidrojumus un aizbildinā­jumus un sākt stāstu. Par pašām pirmajām dienām jā­stāsta diezgan sīki,

16. aprīļa rītā ārsts Bernārs Rjē izgāja no sava kabineta un kāpņu laukuma vidū paklupa pret beigtu žurku. Pir­majā brīdī viņš nevērīgi paspēra nosprāgušo dzīvnieku sānis un devās lejup pa kāpnēm. Bet uz ielas viņš iedo­mājās, ka žurka tur nevar palikt, un griezās atpakaļ, lai brīdinātu durvju sargu. Pēc vecā Mišela izturēšanās viņš īsti apjauta, cik neparasts ir šis atradums. Tas, ka mājas kāpņu telpā guļ beigta žurka, viņam bija licies tikai sa­vādi, turpretī durvju sargs to uzskatīja par kaut ko skan­dalozu. Turklāt vecā vīra nostāja bija kategoriska: mājā žurku nav. Velti ārsts apgalvoja, ka otrā stāva kāpņu laukumā guļ viena, domājams, nosprāgusi žurka, vecā Mišela pārliecība palika nelokāma. Mājā žurku nav, tātad šo žurku kāds ienesis no ārienes. īsi sakot — nelabs joks.

Tai pašā vakarā, kad Bernārs Rjē stāvēja nama gaitenī un, grasīdamies kāpt augšā uz savu dzīvokli, meklēja at­slēgas, viņš ieraudzīja no koridora tumšā gala ļoganā gaitā tuvojamies resnu žurku ar slapju spalvu. Dzīvnieks apstājās, it kā mēģināja atgūt līdzsvaru, paskrēja uz ārsta pusi, vēlreiz apstājās, iespiegdamies apgriezās un beidzot nokrita, un no pavērtās mutes ar atkarenajām lū­pām sāka plūst asinis. Ārsts brīdi pavēroja dzīvnieku un kāpa augšā uz savu dzīvokli.