Viņš nedomāja par žurku. Redzot asinis, viņš atcerējās savas rūpes. Viņa sievai, kas sirga jau gadu, nākamajā dienā bija jābrauc uz kādu sanatoriju kalnos. Viņš atrada sievu guļamistabā, atlaidušos gultā, kā bija piekodinājis. Tā viņa sagatavojās nogurdinošajam ceļam. Viņa smaidīja.
— Es jūtos ļoti labi, — viņa sacīja.
Ārsts naktslampiņas gaismā skatījās uz viņam pievērsto seju. Bcrnāram Rjē šī trīsdesmit gadus vecās sievietes seja, kuru turklāt bija apzīmogojusi slimība, vēl arvien likās tāda pati kā jaunībā — varbūt smaida dēļ, kas izdzēsa visu pārējo.
— Pamēģini aizmigt, — viņš sacīja. — Kopēja atnāks vienpadsmitos, un es jūs aizvedīšu uz pusdienas vilcienu.
Viņš noskūpstīja mazliet miklo pieri. Sievas smaids pavadīja viņu līdz durvīm.
Otrā dienā, 17. aprīlī, pulksten astoņos, durvju sargs apturēja ārstu, kad tas gāja garām, un sūdzējās, ka ļauni jokdari nolikuši trīs beigtas žurkas gaiteņa vidū. Droši vien viņi tās noķēruši sevišķi lielos slazdos, jo žurkas esot pilnas asiņu. Durvju sargs laiciņu pastāvējis uz sliekšņa,