turēdams žurkas aiz kājām un gaidīdams, ka vainīgie sevi nodos ar kādu zobgalību. Bet nekas tamlīdzīgs nebija noticis.

—   Gan es viņus vienreiz dabūšu rokā, — Mišels sacīja.

Rjē ieintriģēts nolēma sākt apgaitu ar pilsētas nomali,

kur dzīvoja vistrūcīgākie pacienti. Tur netīrumus savāca daudz vēlāk nekā citur un automašīnas, kas brauca pa kvartāla taisnajām un putekļainajām ielām, gandrīz vai apgāza ietves malās atstātās atkritumu tvertnes. Iedams pa vienu no šīm ielām, ārsts saskaitīja kādu duci žurku, kas bija uzmestas uz dārzeņu atliekām un netīrām lupa­tām.

Pirmais slimnieks gulēja gultā istabā, kas atradās ielas pusē un noderēja reizē par guļamtelpu un ēdamistabu. Tas bija vecs spānietis skarbu, grumbu izvagotu seju. Viņam priekšā uz segas bija nolikti divi podi ar zirņiem. Tai brīdī, kad ārsts iegāja istabā, slimnieks, kas bija uz­rausies gultā pussēdus, atgāzās atpakaļ, cenzdamies at­gūt savu smago veca astmatiķa elpu. Sieva atnesa maz­gājamo bļodu.

—       Vai redzējāt, dakter, — vecais injekcijas laika ieru­nājās, — viņas lien laukā, a ko?

—   Jā, — sieva sacīja, — kaimiņš salasījis veselas trīs.

Vecis berzēja rokas.

—       Viņas lien laukā, jūs viņas atradīsit visās atkritumu kastēs, tas ir bads!

Rjē nebija grūti noprast, ka visā kvartālā runā par žur­kām. Pabeidzis vizītes, viņš atgriezās mājās.