Degs Dotrijs instinktīvi izjuta, kā jāapietas ar suņiem. Viņa dabā nebija cietsirdības. Viņš nemēdza pārspīlēt ne bardzību, ne maigumu. Arī šoreiz viņš pārāk necentās Maiklam pieglaimoties. Parei­zāk sakot, centās gan, tomēr tā, lai nerastos nekādas aiz­domas, ka viņš to dara. Sapurinājis Maiklu aiz skausta, viņš suni palaida va|ā un it kā nelikās gar to vairs ne zinis.

Viņš sāka noņemties ap pīpi, švirkstinādams sērkociņu pēc sērkociņa, it kā vējš tos visus dzēstu nost. Bet, ka­mēr tie dega, bezmaz apsvilinādami viņam pirkstus, un viņš pats cītīgi vilka pīpes dūmus, mazās, skaudrās, zilās ačeles, paslēpušās zem sirmām, kuplām uzacīm, vērīgi pētīja Maiklu. Un Maikls, ausis saslējis, nenolaida modro skatienu no svešinieka, kas viņam nemaz vairs nelikās svešs.

Maikls jutās vīlies, ka brīnišķīgais divkājainais dievs par viņu nemaz vairs neinteresējas. Viņš pat centās jauno paziņu izaicināt, ierosināt uz rotaļu, strauji paceļot priekš- ķepas un tūliņ tās atkal atsperot pret zerni, izlieca augumu tā, ka krūtis gandrīz atdūrās smiltīs, luncināja strupo ašteli, lai parādītu savus labos nolūkus, un spalgi aici­noši ierējās. Taču cilvēks nelikās nekā manām un tumsā, kas iestājās, kad bija apdzisis trešais sērkociņš, it mie­rīgi sūca pīpi.

Vēl nekad neviens nebija ar tik blēdīgu apdomu skaidrā krāpšanas nolūkā centies kādu savaldzināt kā vecīgais sešu alus kvartu dzērājs stjuarts tagad Maiklu. Kad Maikls galīgā neizpratnē par cilvēka vienaldzību pret viņu nemierīgi sarosījās, grasīdamies iet projām, cilvēks viņam bargi uzsauca: