— Paliec tepat, suni! Paliec tepat!
Degs Dotrijs gandarījumā iekšķīgi nosmējās, kad Maikls pienāca klāt un ilgi dziļā nopietnībā ostīja viņa bikšu staras. Cilvēks izmantoja gadījumu, lai, no jauna aizdedzinot sērkociņu pīpes aizkūpināšanai, tuvāk nopētītu suņa lielisko ķermeņa uzbūvi.
— Suns uz goda, — viņš skaļi noteica. — Paklau, su- ņuk, tev būtu tīrais nieks nopelnīt godalgu jebkurā izstādē! Tik tās vainas, ka viena auss lāgā nestāv, bet man šķiet, to es pats tev varētu izgludināt. Un, ja ne es, tad veterinārs to izdarīs uz galvošanu.
Nevērīgi viņš saņēma Maikla ausi un maigiem pirkstiem sāka masēt tās pamatni, kur auss pārgāja pakauša stingri nostieptajā ādā. Maiklam tas patika. Vēl nekad cilvēka roka nebija tik liegi braucījusi viņa ausi, nemaz nenodarot sāpes. Pirkstu pieskāriens radīja viņā tādu fizisku labsajūtu, ka sunim viss augums tīksmē notrīcēja un izliecās.
Pēc tam cilvēka pirksti pastiepa ausi uz augšu — stingri, nesteidzīgi līdz pašam auss galiņam, tad noslīdēja atpakaļ līdz pamatnei. Cilvēks izmasēja vispirms vienu ausi, tad otru, visu laiku klusi kaut ko murminādams, ko Maikls gan nesaprata, tomēr nojauta, ka vārdi domāti viņam.