— Tas suns droši vērts savas divdesmit mārciņas, — viņš nopurpināja. — Ja nepratīšu par viņu dabūt desmit mārciņas un piedevām paldies, tad esmu pēdīgais muļķis, kas nemāk atšķirt terjeru no kurta. Šaubu nav — desmit mārciņas dabūšu jebkurā Sidnejas ostas krogā.
Un desmit mārciņas, pārvērstas alus pudelēs, izraisīja viņa iztēlē neatvairāmu, brīnišķīgu vīziju — kaut ko līdzīgu veselam alus brūzim.
Vērīgi ieklausījies, viņš izdzirda vieglu soļu skrapstoņu un ošņāšanu. Viss notika, kā cerēts. Sunim viņš iepaticies, un nu tas nāk pa pēdām.
Degs Dotrijs prata ar suņiem apieties, to Maikls uzzināja drīz vien, kad cilvēks pastiepa roku un sapurināja viņu aiz skausta zem auss. Tvērienā Maikls nejuta draudu, nejuta nekā uzmācīga vai tāda, no kā būtu jābaidās. Tas bija sirsnīgs pieskāriens, kas pauda uzticēšanos un modināja uzticību arī Maiklā. Tas bija skarbums, kas nedara sāpes, tā bija valdonība bez draudiem, vienkāršība bez izlikšanās. Maiklam šķita gluži dabiski, ka svešais viņu satver aiz skausta, sapurina un sirsnīgā balsī nobubina: — Pareizi, suņuki Paliec vien pie manis, paliec, varbūt tevi kādreiz mūžā par to izrotās ar briljantiem.
Maikls vēl nekad nebija sastapis cilvēku, kas viņam uzreiz tā būtu iepaticies.