—   Laba galva, nav apaļa, — purpināja Degs Dotrijs, pārlaida plaukstu suņa galvai, tad atkal uzrāva sērko­ciņu. — Lieku rievu nav, un žokļi tādi, ka sagrauzīs visu, kam tiks klāt, vaigi arī — ne iekrituši, ne izblīduši.

Iebāzis pirkstus Maiklam mutē, viņš iztaustīja spēcīgos, vienmērīgos zobus, tad nomērīja kamiešu platumu un krūšu dziļumu, pacēla suņa ķepu. Jauna sērkociņa gaismā viņš pārbaudīja visas četras ķepas.

—   Melni, visi nagi līdz pēdējam melni, — Dotrijs no­teica, — tik pareizi veidotas kājas vēl nav bijušas nevie­nam sunim, pirksti taisni, ieliekums mazs, bet nav arī par mazu. Varu saderēt, ka tavs tētiņš un māmiņa savā laikā izstādēs aplasījuši visas godalgas.

Maiklam tāda izmeklēšana jau sāka apnikt, bet tieši tad Dotrijs negaidot pārtrauca ķermeņa un locekļu pārbaudi un satvēra savos burvja pirkstos Maikla asti, iztaustī­dams muskuļus, ar kuriem tā sakņojās mugurkaulā, iz­spaidīja visus skriemeļus, pēc tam mīlīgi sāka grozīt asti no vienas puses uz otru. Maikls nesaprata, ko aiz sajūs­mas darīt, un pats grieza dibenpusi pretī draudzīgajiem pieskārieniem. Saņēmis suni aiz sāniem un vēdera, cilvēks strauji pacēla viņu no zemes. Taču, vēl nepaguvis iz­trūkties, Maikls atkal stāvēja uz visām četrām.

—   Divdesmit sešas vai divdesmit septiņas — jau tagad tu sver vairāk par divdesmit piecām mārciņām, un varu likt šiliņu pret puspeniju, ka, pilnīgi piebriedis, tu svērsi visas trīsdesmit, — Degs Dotrijs sacīja sunim.