— Un kas par to? Daudzi eksperti tieši trīsdesmit atzīst par ideālo svaru. Un ļaunākajā gadījumā tās pāris unces var nodzīt ar treniņu. Tu esi lielisks suns. Korpusa veidojums piemērots skriešanās sacīkstēm, svars kā cīņas sunim, un uz kājām nav arī lieka apspalvojuma.

Nav vārdam vietas, suņa kungs, svars tev pašā la­bumā, un to ausi tev kurš katrs suņu dakteris izmasēs, kā nākas. Varu saderēt, ka vismaz simt vīru jau tagad Sidnejā ar mieru noskaitīt divdesmit naudiņas, lai tikai tevi iegūtu.

Un, lai Maiklam slavināšana nesakāptu galvā, Dotrijs atsēdās, aizkūpināja pīpi un, šķiet, pilnīgi aizmirsa suņa klātbūtni. Viņš negribēja pats labināties klāt Maiklam, bet vēlējās, lai suns pirmais meklē ceļu pie viņa.

Un Maikls nekavējās to darīt, piespiedās ar sāniem Dotrijam pie ceļgala, bakstīja ar purnu Dotrija roku, lūg­damies, lai tā vēl kādreiz paberzē viņam ausis vai pa­burza asti. Taču Dotrijs, satvēris suni aiz žokļa, grozīja tā galvu un runāja:

—   Kam tu īsti piederi? Varbūt tavs saimnieks ir meln­ādainais, un tas nu nebūtu lāgā. Varbūt kāds melnais tevi nozadzis, tas būtu pavisam baigi. Tu ne iedomāties nespēj, cik briesmīgs liktenis reizēm piemeklē suņus. Ne domāt par to negribas. Neviens baltais neciestu, ka šitāds suns piederētu melnādainim, un tepat stāv viens tāds, kas to necietīs.