Iedomājies tikai! Tu piederētu melnajam, bet tam nav nekādas jēgas, kā tevi apmacīt. Skaidrs, ka tevi nozadzis kāds melnais. Ja viņš man pagadītos ceļā, tad āda pār kārti, bet gaļa baļļā! To tu man vari ticēt. Uzved tikai mani uz pareizajām pēdām, tad pats redzēsi, ka nejokoju. Prātu var zaudēt, iedomājoties, ka melnais tevi dresētu un tu viņam klausītu. Nē, godājamo suni, tas tev nekad vairs nebūs jāpiedzīvo! Nāc vien man līdzi, un, kā šķiet, tu nebūsi divreiz lūdzams.

Degs Dotrijs piecēlās un nevērīgi slāja gar krastmalu projām. Maikls noraudzījās viņam pakaļ, bet līdzi vis negāja. Viņam ļoti gribējās to darīt, bet viņš gaidīja aici­nājumu. Pēdīgi Degs Dotrijs pašmaukstināja lūpas. Tik klusi, ka pats lāgā nesadzirdēja; īstenībā viņš skaņu drī­zāk izjuta lūpās nekā saklausīja ar ausīm. Neviens cilvēks tādā attālumā to nebūtu sadzirdējis; bet Maikls to uz­tvēra un priecīgs lieliem lēcieniem aizdrāza cilvēkam pakaļ.

2. NODAĻA

Degs Dotrijs nesteidzīgi gāja gar krastu, Maikls se­koja viņam cieši pa pēdām vai meta apkārt lielus līku­mus, tikko izdzirda atkārtojamies kluso šmaukstu, un ap­stājas vienīgi pie lākturu gaismas loka robežas, kur kus­tējās tumši augumi, izkraujot kravu no vaļu kuģa lai­vām, un komisāra ierēdnis vēl joprojām strīdējās ar «Ma­kembo» kravas pārzini par kļūdu aprēķinā. Kad Maikls gribēja skriet uz priekšu, Dotrijs viņu apturēja ar tikko dzirdamo skūpstam līdzīgo šmaukstu.