Dotrijam negribējās, lai viņu pieķer tik apšaubāmā rīcībā kā suņa zagšana, un prātoja, kā nepamanītam nokļūt uz tvaikoņa. Viņš apmeta līkumu apgaismotajam laukumam un pagājās gar krastu līdz iezemiešu ciemam. Kā jau viņš bija paredzējis, visi darba spējīgie vīrieši strādāja krastā pie laivu izkraušanas. Niedru būdas šķita pilnīgi pamestas, taču beidzot no vienas atskanēja erk- šķīga, aizsmakusi veca cilvēka balss:
— Kas tur ir?
— Mans pārāk ilgi staigā, — Dotrijs atsaucās dien- vidjūru rietumu salu žargonā, — mans no kuģa. Ja tu mani aizvest uz kuģi, tu dabū div stienīšus tabakas.
— Ja tavs dod desmit stienīšus, es tavs aizvest, — atbildēja balss.
— Es dot tev piecus, — sešu kvartu stjuarts sāka kaulēties. — Un, ja tavs negrib piecus, tavs var vākties pie velna.
Iestājās klusums.
— Nu iet par pieci? — Dotrijs, pagriezies pret būdas tumšo ieeju, noprasīja.
— Mans ar mieru, — noskanēja tumsā, un pa to pašu tumsu balss īpašnieks tuvojās ar tik dīvainiem trokšņiem, ka stjuarts uzrāva sērkociņu, lai redzētu, ko tas īsti nozīmē.
Viņa priekšā, uz kruķa balstīdamies, stāvēja vecis ar sastrutojušām acīm.