Daļēji tās bija apvilkušās ar plēvi, bet neaizsegtajās vietās iekaisušas tumši sarkanas. Krau­painā galvas virsa gandrīz kaila, tikai vietumis saķepušu, sirmu matu kušķīši. Ada sačokurojusies, sakaltusi, vātīm izvagota, tumšā, zilsarkanā krāsā, pārklāta it kā ar palsu pelējumu, kas bezmaz izskatījās kā uzkrāsots, ja vien, tuvāk ielūkojoties, nebūtu uzreiz noprotams, ka tas iezīdies miesā un kļuvis par tās sastāvdaļu.

Spitālīgais — iešāvās prātā Dotrijam, kad viņš pār­laida ašu skatienu veča rokām un kājām, bīstoties ierau­dzīt, ka tām trūks locītavu vai pirkstu. Taču locekļi ve­cajam bija vietā, tikai viena kāja izbeidzās kaut kur starp gūžu un ceļgalu.

—   Žēlīgais dievs, kur palikusi tava kāja? — viņš jau­tāja, rādīdams uz vietu, kur šim loceklim vajadzēja at­rasties, ja tas būtu klāt.

—   Liela zivs, haizivs, paņemt manu kāju, — vecais irgoja, pavērdams drausmīgu, bezzobainu muti. — Mans dikti vecs vīrs, — šļupstēja vienkājis Metuzāls. — Un ilgi, dikti ilgi mans nav smēķēt tabaka. Vai liels, balts kungs man neiedot vienu stienīti ātrāk, kad es aizvest uz kuģis?

—   Bet ja nu mans nedot? — stjuarts nepacietīgi at­trauca.

Atbildes vietā vecais pagriezās un, kājas stumbeni pa- vēzējis, grasījās klumburot atpakaļ niedru būdā.

—   Labi, labi, — Dotrijs steigšus piekrita, — mans dos tev uzsmēķēt tūlīt.

Viņš iebāza roku kabatā un, izvilcis Zālamana salu vēr­tīgāko valūtu — paciņu presētas tabakas —, atlauza vienu stienīti un sniedza to vecim.