Vecais to kāri satvēra un pilnīgi pārvērtās. Viņš izgrūda kurkstoši dūdojošas ska­ņas, kas mijās ar īsu iekliegšanos it kā aiz sāpēm vai sa­jūsmas, un, drebošām rokām sačamdījis melnu māla pīpi, ko glabāja iekārtu auss ļipiņā izdurtā caurumā, sāka steigšus bāzt tajā lēto, iebojāto Virdžīnijas tabaku.

Iespiedis ar īkšķi visu tabaku pīpē, viņš pēkšņi nome­tās zemē, nolika kruķi sev līdzās un, vienīgo kāju apakšā pavilcis, palika sēžam kā bezkāju torss. Atraisījis mazu no kokosšķiedrām izpītu maciņu, kas karājās uz vājajām, iekritušajām krūtīm, izņēma no tā kramu, šķiltavu un degli un, kaut arī nepacietīgais stjuarts sniedza viņam sērkociņu kastīti, uzšķīla dzirksteli, pielika tai degli un ar to aizkūpināja pīpi.

Pēc pirmā dziļi ievilktā dūma viņš mitējās vaidēt un ņaukstēt, satraukums pierima —un Dotrijs, nepacietīgi gaidot, vēroja, ka rokas vecajam vairs netrīc, atkārušās lūpas vairs neraustās, mutes kaktiņos nekrājas siekalas, bet iekaisušajās acīs iegulst rāms miers.

Dotrijs nemēģināja iztēloties, ko vecais šai klusuma brīdī izjūt un pārdzīvo. Viņu pārāk nodarbināja paša