Ikviens no mums apraudātos un svīstu asins sviedrus, ja redzētu to neizbēgamo cietsirdību un brutalitāti, uz ko balstās dzīvnieku dresūra. Taču pat desmitdaļa procenta no mums nedomā pievienoties kādai organizācijai, kas aizstāvētu dzīvniekus pret cilvēku nežēlību un censtos viņus glābt gan ar vārdiem, gan ar darbiem. Tas ir raksturīgi mūsu gļēvajai cilvēka dabai. Mums tas ir jāatzīst gluži tāpat, kā mēs atzīstam karstumu un aukstumu, tumsu un gaismu, un mūžīgo gravitācijas likumu.
Un tomēr mums, deviņdesmit deviņiem un deviņām desmitdaļām procenta, kas nespēj pārvarēt paši savu vājumu, atliek vēl cits — vieglāks ceļš, kā cīnīties pret nežēlību, ar kādu daži no mums, lai iepriecinātu un uzjautrinātu pārējos, moka dzīvniekus, kuri galu galā ir tikai mūsu mazākie brāļi. Tas ir pagalam viegli. Mums nav jādomā par biedru maksu vai citiem pienākumiem. Mums nav jādomā ne par ko, mums tas jāatceras vienīgi tad, kad esam cirkā vai kādā citā izpriecu vietā, kur programmā iekļauta dzīvnieku dresūra. Tad mēs, vārdus netērējot, varam izrādīt savu nosodījumu, pieceļoties no vietas un atstājot skatītāju zāli, lai pastaigātos vai paelpotu svaigu gaisu un atgrieztos tikai pēc tam, kad šis priekšnesums ir beidzies, un noskatītos atlikušo programmu. Tas arī ir viss, kas mums jādara, lai izbeigtu dresēto dzīvnieku priekšnesumus. Ja direkcija sapratīs, ka šādas izrādes publikai nav tīkamas, tad reiz pienāks diena, pienāks mirklis, kad tās vairs nenotiks.