Maikls nekļuva par melnādaino trenkātāju un neaiz­brauca no Tulagi ar «Eiženiju». Reizi piecās nedēļās tvai­konis «Makembo» ceļā no Jaungvinejas un Sortlandu sa­lām uz Austrāliju iegriezās Tulagi ostā. Un tajā vakarā, kad tas iebrauca ar nokavēšanos, kapteinis Kellars aiz­mirsa Maiklu krastā. Tas pats par sevi nebūtu nekas se­višķs, jo ap pusnakti kapteinis Kellars atgriezās ostā, pats uzkāpa kalnā, kur atradās komisāra bungalo, kuģa ļaudis pa to laiku pārmeklēja apkārtni un pārbaudīja laivu no­jumes, taču velti.

Maikls bija pa labā borta iluminatoru nokļuvis uz «Ma­kembo» jau stundu pirms tam, kad tvaikonis pacēla en­kuru un kapteinis Kellars pa laipām steidzās lejā uz ostu. Tas viss notika tādēļ, ka Maikls bija maz pieredzējis, tādēļ, ka viņš cerēja sastapt uz šā tvaikoņa Džeriju, jo pēdējo reizi to bija redzējis uz kuģa, un vēl tādēļ, ka bija ieguvis draugu.

Degs Dotrijs bija «Makembo» stjuarts, un viņam dzīvē, iespējams, būtu klājies daudz labāk, viņš, iespējams, būtu sasniedzis daudz vairāk, ja nebūtu tā apžilbis no nepa­rastās, ērmotās slavas, kas viņu visur pavadīja. Daba viņu bija apveltījusi ar lādzīgu, bet vāju raksturu un apskaužamu veselību, bet slavu viņš bija iemantojis ar to, ka divdesmit gados ne reizes netika pametis novārtā darāmo darbu un nevienu dienu nebija atstājis neizdzertas sešas kvartas alus, pat toreiz, kā pats dižojās, kad bija uzturējies Vācu salās, kur katrai alus pudelei piejaukts hinīns, lai glābtos no malārijas.