«Makembo» kapteinis (tāpat kā pirms viņa «Morsbi», «Marsenas», «Sera Edvarda Greisa» un citu Bērnsa un Filpa sabiedrības neparastos vārdos nosaukto tvaikoņu kapteiņi) mēdza lepodamies viņu rādīt pasažieriem kā personificētu leģendu, kā unikālu kuriozu jūras braucēju vēsturē. Šādos brīžos Degs Dotrijs, izlikdamies uz augšējā klāja mierīgi darām savu darbu, allaž pameta zaglīgus skatienus uz tiltiņu, no kura kapteinis ar pasažieriem viņu vēroja, un krūtis viņam lepni izriezās, jo viņš skaidri zināja, ka pašlaik kapteinis saka:
— Raugieties, tas ir Degs Dotrijs, cisterna cilvēka izskatā. Pēdējos divdesmit gados viņš ne reizes nav bijis ne īsti piedzēries, ne īsti skaidrā, nevienu dienu nav nodzīvojis neizdzēris sešas kvartas alus. Uz viņu paskatoties, to neviens neteiks, bet varat man ticēt, ka nerunāju niekus. Nesaprotu, kā viņš to spēj. Nevaru nobrīnīties vien. Viņš nostrādā savu maiņu, pusotras maiņas un pat veselas divas no vietas. Ak dieniņ, man jau no vienas glāzes sirds sāktu dauzīties un pārietu ēstgriba! Bet viņam tas labumā vien iet. Paskatieties tikai uz viņu, paskatieties!
Zinādams kapteiņa runu no galvas, piepūties lepnumā par savu spēku, Degs Dotrijs turpināja darbu divkārša centībā un šādā dienā izsita korķi vēl septītajai pudelei, lai pierādītu savu izcilo veselību un stiprumu. Tā patiesi bija ērmota slava, bet pasaulē jau dzīvo dažādi īpatņi; un Degs Dotrijs šajā slavā saskatīja savas dzīves jēgu.