Visu enerģiju un dvēseles spēku viņš veltīja vienīgi tam, lai saglabātu «sešu kvartu vīra» reputāciju. Tās labad viņš brīvajos brīžos greba bruņurupuča kaula ķemmes un citādas rotas, lai nopelnītu lieku grasi, un bija itin labi iemanījies arī suņu zagšanā. Kādam taču vajadzēja samaksāt par slavenajām sešām kvartām, bet, pareizinot seši ar trīsdesmit, mēnesī sanāca krietna summa, un, tā kā šis kāds, kam jāmaksā, bija Degs Dotrijs, viņam šķita, ka pareizi vien būs, ja ievilinās Maiklu pa iluminatoru kuģī.
Tovakar Tulagi, velti izprātojies, kas noticis ar va|u zvejas kuģi, Maikls sastapa drukno, tuklo tvaikoņa stjuartu ar sirmajiem matiem. Draudzība nodibinājās gandrīz vai pirmajā satikšanās mirklī, jo Maikls no jautra kucēna bija izaudzis par tikpat jautras dabas suni. Viņu gan nevarēja ne salīdzināt ar Džeriju, tomēr arī viņš bija draudzīgs un labsirdīgs radījums, kaut gan līdz šim bija sastapis tikai dažus baltos cilvēkus. Sākumā viņš Me- rindžā iepazina misteru Heginu, Derbiju un Bobu, tad kapteini Kellaru un kapteiņa Kellara palīgu uz «Eiženijas» un pēdīgi Hārliju Kennenu un «Ariela» virsniekus.